Egija Smila: Trīs mēneši bez skolas

Jau piecpadsmit gadus gaidu brīdi, kad Latvijā nopietni sāksim diskutēt par vienu no mūsu izglītības sistēmā dziļi iesakņotu tradīciju – trīs mēnešus garo vasaras brīvlaiku. Esmu trīs bērnu mamma. Divi mani bērni jau ir izauguši, bet jaunākais vēl mācās sākumskolā. Esmu arī triju uzņēmumu vadītāja. Tādēļ šo jautājumu redzu gan no vecāka, gan darba devēja, gan vienkārši ieinteresēta sabiedrības locekļa skatupunkta. Manuprāt, sen ir pienācis laiks pajautāt – vai 13 nedēļas ilgs vasaras brīvlaiks joprojām atbilst mūsdienu bērnu un ģimeņu, sabiedrības un, galu galā, pašas izglītības sistēmas vajadzībām? Pasaulē skolēnu vasaras brīvlaiks parasti ilgst no 6 līdz 13 nedēļām. Anglijā, Vācijā, Japānā un Austrālijā vasaras brīvlaiks ir aptuveni 6 nedēļas. Francijā un Norvēģijā ap 8 nedēļām. Somijā, Īrijā un ASV aptuveni 10 nedēļas. Savukārt Latvija un Itālija ir starp valstīm, kur vasaras brīvlaiks ir viens no garākajiem – aptuveni 13 nedēļas. Arī mūsu kaimiņu skolēni Igaunijā un Lietuvā atpūšas īsāku laiku nekā mūsu bērni – 11 nedēļas. Taču vēl interesantāka aina paveras, ja skatāmies ne tikai uz vasaru, bet uz visu mācību gadu. OECD jaunākie dati liecina, ka sākumskolas posmā skolēnu brīvlaiki Latvijā kopumā aizņem aptuveni 17 nedēļas gadā, kamēr OECD valstīs vidēji – 13,5 nedēļas. Attiecīgi arī mācību dienu skaits Latvijā ir salīdzinoši mazs. Sākumskolas skolēniem Latvijā ir 169 mācību dienas gadā – viens no zemākajiem rādītājiem starp OECD un partnervalstīm, par kurām pieejami salīdzināmi dati (42. vieta no 44.). Mazāks ir arī mācībām paredzētais stundu skaits: sākumskolas posmā Latvijā tās ir vidēji 583 obligātās mācību stundas gadā, kamēr OECD vidējais rādītājs ir 804 stundas1. Protams, vairāk skolā pavadītu dienu vai stundu automātiski nenozīmē labāku izglītību. Daudz svarīgāk ir tas, cik kvalitatīvi šis laiks tiek izmantots. Tomēr šie dati, manuprāt, ir pietiekams iemesls uzdot jautājumu – vai mūsu mācību gada un brīvlaiku sadalījums joprojām ir optimāls? Pat ja abi vecāki daļu atvaļinājuma izmanto pamīšus – kopā iegūstot aptuveni astoņas atvaļinājuma nedēļas –, ar to nepietiek, lai nosegtu visu bērna vasaras brīvlaiku. Turklāt ģimenei atvaļinājums nepieciešams arī kopīgai atpūtai un citiem skolēnu brīvlaikiem gada laikā. Pirmklasniekiem vien tās ir vēl piecas nedēļas – rudens, ziemas un pavasara brīvlaiks, kā arī divas nedēļas Ziemassvētku un Jaunā gada periodā. Tātad veidojas būtiska starpība starp bērna un vecāku brīvo laiku. Un tad rodas pavisam praktisks jautājums: kā nodrošināt bērnam kvalitatīvu, drošu un attīstošu laika pavadīšanu atlikušajās nedēļās? Šis jautājums īpaši aktuāls ir sākumskolas vecuma bērnu ģimenēm. Pirmo četru klašu skolēns vēl nevar pilnībā pats organizēt savu dienu. Viņam ir vajadzīga pieaugušo klātbūtne, palīdzība un uzraudzība. Līdz ar to laikā, kad skolas nav, ģimenei ir jārod citi risinājumi. Vecāki meklē nometnes, aukles, pieskatītājus, izmanto vecvecāku palīdzību vai cenšas pielāgot savus darba grafikus. Un, būsim godīgi, reizēm vienkārši samierinās ar to, ka bērns vairāk laika pavada pie ekrāniem. Par to liecina arī viena Latvijas mobilo sakaru operatora dati – vasaras brīvlaikā bērnu mobilā interneta patēriņš pieaug pat trīs reizes2. Bieži tiek minēts arguments, ka bērni vasarās var apmeklēt nometnes. Jā, arī mūsu ģimenē nometnes ir viens no galvenajiem risinājumiem. Tomēr tās nav piemērotas visiem bērniem. Dažiem ir grūtāk adaptēties jaunā vidē, iepazīties ar nepazīstamiem cilvēkiem vai regulāri mainīt kolektīvu no vienas nedēļas uz nākamo. Turklāt nometnes nozīmē rūpīgu iepriekšēju izpēti, agrīnu pieteikšanos, ievērojamus izdevumus, sarežģītu loģistiku. Nometņu plānošana mūsu ģimenē sākas jau pavasarī. Jāsaskaņo kalendāri, jāmeklē interesantas programmas un jāorganizē nokļūšana uz nometnēm. Mums ir paveicies, jo jaunākā meita ir sabiedriska un droša. Taču arī šeit ir sava ēnas puse. Kad viņa mācījās otrajā klasē, vasaras laikā apmeklēja astoņas nometnes. Vasaras beigās viņa man pajautāja: "Mammu, kur bija mana vasara?" Šis jautājums man palicis prātā līdz šai dienai. Jo tajā ļoti precīzi atklājas dilemma, ar kuru vasarās sastopas daudzi sākumskolēnu vecāki. Trīs mēnešus ilgu brīvlaiku strādājošai ģimenei kaut kā ir jāaizpilda, taču nemitīgi organizēta bērna vasara ne vienmēr ir ideāls risinājums. Bērnam vajag vasaru – nestrukturētu laiku, iespēju garlaikoties, spēlēties un atpūsties. Vēl viens aspekts, par kuru runājam pārāk maz, ir bērna ikdienas ritms. Trīs mēneši bez ierastā mācību ritma ir ilgs periods, pēc kura nepieciešams laiks, lai atkal pierastu pie agras celšanās, koncentrēšanās, pienākumiem un sistemātiska mācību darba. Īpaši svarīgi tas ir sākumskolas vecumā, kad bērnos vēl tikai veidojas mācību paradumi. Septembrī daudzās ģimenēs sākas sarežģīts process, lai atgrieztos pie agras celšanās, pienākumiem, mājasdarbiem un ikdienas disciplīnas. Katru gadu ar savu sākumskolnieku no jauna diskutēju, kāpēc jāceļas laicīgi, kāpēc ir noteikts dienas ritms un kāpēc ir jāpilda skolas pienākumi. Pēc dažām nedēļām viss nostājas savās vietās. Taču vai tik ilga izkrišana no mācību ritma patiešām ir nepieciešama? Latvijā regulāri diskutējam par izglītības kvalitāti un skolēnu sasniegumiem. Redzam gan starptautisko pētījumu rezultātus, gan centralizēto eksāmenu tendences, kas liecina, ka mums ir nopietni jādomā par veidiem, kā uzlabot bērnu mācību sasniegumus un motivāciju. Protams, būtu naivi apgalvot, ka īsāks vasaras brīvlaiks pats par sevi automātiski uzlabos izglītības kvalitāti. Mācību rezultātus daudz vairāk ietekmē skolotāju darbs, mācību saturs, skolēnu motivācija un ģimenes atbalsts. Tomēr pētījumi norāda, ka ilgstošu pārtraukumu laikā daļa bērnu zaudē daļu no iepriekš apgūtajām zināšanām, īpaši matemātikā, un skolotājiem katru rudeni ir jāvelta laiks šo zināšanu atjaunošanai. Mums ir paveicies ar skolotāju, kura atgādina, ka arī vasarā ir vērts lasīt, reizēm uzrakstīt par piedzīvoto un atkārtot reizrēķinu. Taču tam nevajadzētu būt atkarīgam tikai no konkrēta skolotāja iniciatīvas vai vecāku iespējām. Vēl viens aspekts ir nevienlīdzība. Turīgākās ģimenēs trīs mēnešu brīvlaiks var nozīmēt ceļojumus, muzejus, privātskolotājus, valodu un sporta nometnes un dažādas attīstošas aktivitātes. Savukārt citam bērnam lielu vasaras daļu var nākties pavadīt mājās pie ekrāna, kamēr vecāki strādā. Garš vasaras pārtraukums šo nevienlīdzību tikai palielina, jo bērnu pieredze un intelektuālā stimulācija vasaras laikā kļūst ļoti atšķirīga. Tādēļ diskusija par vasaras brīvlaika garumu ir arī diskusija par vienlīdzīgām iespējām izglītībā. Kā uzņēmumu vadītāja redzu, ka garais vasaras brīvlaiks ietekmē ne tikai ģimenes, bet arī darba vidi. Vecāki biežāk skolnieku brīvlaika periodos strādā attālināti, jo bērns atrodas mājās. Mazajam cilvēkam ir vajadzīga uzmanība, palīdzība un atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem. Rezultātā vecāks nepārtraukti pārslēdzas starp profesionālajiem pienākumiem un bērna vajadzībām. Tas nozīmē – mazāk efektīvu darba laiku, zemāku produktivitāti, lielāku emocionālo slodzi, vainas sajūtu, ka neesi līdz galam klātesošs ne darbā, ne ģimenē. Bieži vien darba devējs faktiski netieši finansē bērna pieskatīšanu, saņemot mazāku darba atdevi nekā pārējā gada laikā un atbalstot darbiniekus-vecākus – ar papildu laiku attālinātam darbam, elastīgākiem darba grafikiem un citiem risinājumiem. Pie sadarbības partneriem nereti redzu bērnus birojos. Tas ir saprotami un cilvēcīgi. Taču ne visās profesijās tas ir iespējams. Ražošanā, medicīnā, klientu apkalpošanā vai daudzās citās nozarēs bērnu paņemt līdzi uz darbu vienkārši nevar. Uz mācību gada pagarināšanu raugos nevis kā uz veidu, kā bērniem atņemt vasaru, bet gan kā iespēju pārstrukturēt visu mācību gadu, veidojot līdzsvarotāku izglītības sistēmu. Piemēram, īsāks vasaras brīvlaiks nenozīmē, ka bērniem vienkārši jāpievieno vēl vairākas nedēļas ar tādu pašu mācību režīmu. Ieguvums varētu būt vienmērīgāk sadalīta slodze visa gada garumā – īsākas skolas dienas, mazāks mājasdarbu apjoms, vairāk praktisku un projektu darbu, individuālu pieeju un vairāk laika interešu izglītībai. Viens no veidiem, kā mazināt mācību robus, ir pārdomāta mācību laika organizācija un efektīvāka mācību procesa strukturēšana. Manuprāt, galvenais ieguvums būtu – vienmērīgāks mācību ritms un slodze visa gada garumā, mazāks risks pazaudēt iepriekš apgūto un lielāka iespēja bērniem saglabāt gan akadēmiskās prasmes, gan emocionālo līdzsvaru. Es neapgalvoju, ka man ir gatava formula, par cik nedēļām vasaras brīvlaiks būtu saīsināms un kā tieši pārstrukturējams mācību gads. Taču uzskatu, ka mums ir pietiekami daudz iemeslu šo jautājumu beidzot nopietni izvērtēt. Es neiestājos par to, lai bērniem atņemtu vasaru. Es iestājos par līdzsvaru – par iespēju bērniem atpūsties, bet vienlaikus saglabāt mācību ritmu un saņemt vienlīdzīgākas izglītības iespējas. Par mācību gadu, kas ir labāk sabalansēts ar mūsdienu ģimeņu ikdienu. Un par sistēmu, kurā trīs mēnešus ilga bērna brīvlaika organizēšana nav tikai katras ģimenes individuāla problēma. Par mazāku slogu ģimenēm. Par produktīvāku darba vidi. Un, galu galā, par kvalitatīvāku izglītību. Es nezinu, vai pareizā atbilde ir par četrām, piecām vai sešām nedēļām īsāks vasaras brīvlaiks. Taču esmu pārliecināta, ka mums ir pienācis laiks izvērtēt, vai pašreizējais mācību gada modelis joprojām ir optimāls. Jo jautājums nav tikai par to, cik gara ir vasara. Jautājums ir par to, kādu bērnību, izglītību un ikdienu mēs vēlamies saviem bērniem un vai pašreizējais mācību gada modelis joprojām tam atbilst. 1.https://www.oecd.org/en/publications/education-at-a-glance-2025_1a3543e2-en/latvia_cf017b16-en.html 2. https://www.tele2.lv/tele2/tele2-jaunumi/jaunums/dala-bernu-vasaru-pavada-telefonos---int/ Seko "Delfi" arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!